Slimības klīniskā gaita

Saslimstību biežums ir atkarīgs no sezonālām pārmaiņām, un to cēlonis ir ērču aktivitāte. Maigas ziemas un mitri pavasari veicina ērču izplatību. Inficēšanās ir iespējama jau februārī un var ilgt līdz novembrim.
Slimība progresē divās fāzēs; līdz 20% gadījumu pacienti nesajūt pirmo fāzi.
Divu fāzu attīstības laikā tā saucamā pirmā slimības fāze sākas pēc inkubācijas perioda, kas ilgst no 6 līdz 14 dienām; tā sākas pēc vīrusa nokļūšanas asinsritē. Pacients sūdzas par vispārīgiem simptomiem, kā augsta temperatūra (parasti zem 39˚C), galvassāpes, vispārīgs vājums, nogurums, gremošanas sistēmas problēmas, klepus un nelielas iesnas; simptomi bieži norāda uz parastu saaukstēšanos. Pēc kāda laika, kas bieži ir bez simptomiem un ilgst no 2 līdz ilgākais 8 dienām, sāk parādīties simptomi, kas norāda par ietekmi uz nervu sistēmu. Tas notiek, kad vīrusam izdodas pārvarēt asins-smadzeņu barjeru un tas inficē smadzenes. Seko jauna temperatūras celšanās (parasti pāri 39˚C) un izpaužas tipiskie papildu simptomi kā spēcīgas galvassāpes, stīvs kakls, apziņas zudumi, delīrijs (spēcīga progresējoša psihiska slimība ar apziņas aptumšošanos murgiem līdzīgā stāvoklī), galvaskausa nervu paralīze, koordinācijas problēmas un roku un kāju paralīze. Visbeidzot var iestāties elpošanas muskulatūras paralīze. Šādos gadījumos ir nepieciešama intensīva ārstēšana, to skaitā mākslīgā elpināšana. Pret ērču encefalītu nav tiešas ārstēšanas. Tāpēc terapija var būt vērsta vienīgi pret simptomiem, tas ir, drudža samazināšana, sāpju remdēšana utt.

Ērču encefalīta slimības formas pieaugušajiem

1.		Meningīts Meningīts izpaužas kā drudzis, kakla stīvums, jutība pret gaismu un sliktu dūšu/vemšanu, neskarot smadzeņu audus. Izārstējams bez neatgriezeniskiem bojājumiem; nav tūlītēja apdraudējuma dzīvībai.
2.		Encefalīts (visbiežāk izplatītā forma) Vispārējs iekaisums, kas bieži skar visus smadzeņu audus ar biežu smadzeņu pietūkumu un asiņošanu. Īpaši tiek ietekmēti bazālie gangliji, kuru inficēšana var izraisīt apziņas aptumšošanos, kas noved pie delīrija un komas, paralīzes un roku un/vai kāju apraksijas (kustināšanas grūtības), epilepsijas lēkmēm, trīcēšanu un stīvumu kā Pārkinsona slimības gadījumā, kā arī elpošanas grūtībām, ja ir skarts smadzeņu stumbrs. Mirstība ir 0,8-2% gadījumu.
3.		Radikulomielīts – līdzīgs poliomielītam Muguras smadzeņu un nervu saknīšu iekaisums izraisa paralīzi ar amiotrofiju (muskuļu samazināšanos), nervu sāpes un/vai paraplēģiju ar zarnu darbības un urinēšanas traucējumiem. Mirstība līdz pat 20% gadījumu.

Vēl bez ietekmes uz nervu sistēmu var izpausties smagas komplikācijas – koagulopātija, kad iekšējā asiņošana izraisa šoku. Ir iespējams arī vienlaicīgs aknu un miokarda iekaisums.

Kādi ir paliekošie bojājumi?
Nervu šūnu atmiršana (muguras smadzenēs un/vai galvas smadzeņu audos) var izraisīt pastāvīgu 2. vai 3. grupas invaliditāti. Bērniem tas var izraisīt attīstības problēmas, epilepsijas lēkmes, kuru novēršanai nepieciešamas zāles visu mūžu, atmiņas un uztveres problēmas, kustības traucējumus kā Pārkinsona slimības gadījumos, paraplēģiju, elpošanas orgānu paralīzi, kā arī muskuļu paralīzi, kas var izraisīt darbnespēju, pastāvīgas aprūpes nepieciešamību un vajadzību pēc ratiņkrēsla un respiratora.

Arī šķietami vājā meningīta forma ir bīstama.
Gadījuma piemērs: Pacients ir pārvarējis visvieglāko ērču encefalīta formu, meningītu, un pavada slimnīcā dažas dienas, ne ilgāk par divām vai trim nedēļām. Profesionālas aprūpes un gultas režīma ietekmē pacients drīz vien jūtas labāk.
Tomēr, kad pacients mēģina atsākt savas ikdienas darbības, viņš drīz pamana, ka viņam ir grūtības koncentrēties un viņš jūtas gurdens. Ja šis pacients viena vai divu mēnešu laikā nejūtas labāk, viņš kļūst satraukts, tas ir, depresīvā noskaņa vēl jo vairāk pasliktina viņa stāvokli. Lielākajā daļā gadījumu šāda attīstība tika novērota līdz pat viena gada ilgā laika periodā. Tad pacienti izjūt, ka ir spiesti izolēties no citiem, un bieži izvairās runāt ar pārējiem par šo jūtīgo problēmu.